Kā Inese atguva mieru pēc bērniņa zaudējuma

Lai stiprinātu citas sievietes, kas saskārušās ar bērniņa zaudējumu, Krīzes grūtniecības centra kliente Inese dalās ar savu stāstu par to, kā atguva mieru, drošības sajūtu un dzīvesprieku pēc sāpīgiem notikumiem.

Savu Laimu Esteri zaudēju grūtniecības 25/26 nedēļā, laikā, kad jau bija pierasts pie tā, ka gaidu bērniņu un priecājos par labi saskatāmo punci. Bija palikušas vien 4 dienas līdz atvaļinājumam, kam sekotu pirmsdzemdību atvaļinājums, bērniņa dzimšana utt. Taču ginekoloģes apmeklējuma laikā uzzināju, ka maziņā jau kādu laiku nav augusi un viņai nav sirdspukstu. Tam sekoja Rīgas Dzemdību nams. Apjaust notikušo bija ļoti grūti. No vienas puses bija pilnīgi skaidrs skatījums uz visu, kas notiek un tāpat mierīgi varēju kārtot visas lietas, kas bija ārpus slimnīcas sienām. Taču iekšēji bija liels šoks par bērniņa zaudējumu un neziņa, kāpēc tas ir noticis. Man piedāvāja palikšanu boksā - it kā nodalītā palāta, kurā atrodos tikai es viena. Taču aiz necaurskatāmā stikla sienām atradās māmiņas ar saviem bērniņiem un tas visu laiku atgrieza šausmīgajā realitātē. Es raudāju. Dzemdību namā man piedāvāja psihoterapeita konsultāciju, jo redzēja, ka es “netieku ar sevi galā” - raudu, kad ienāk kāda no māsiņām. Atnāca psihoterapeite, runājām pusotru stundu, taču pēc šīs sarunas man nepalika vieglāk. Bija sajūta, ka pēc dzirdētā speciālistei būtu nepieciešama palīdzība. Sarunas noslēgumā - tikai sausa informācija - kur es šo speciālisti varu uzmeklēt, lai saņemtu maksas konsultācijas.

Nākamais pārbaudījums bija tad, kad ienāca kāda no virsmāsām un noprasīja, ko esmu izlēmusi darīt ar mirušo bērniņu. Jau iepriekš ar ģimeni bijām izlēmuši, ka izmantosim valsts apmaksāto kremēšanu un apglabāšanu “Dvēseļu dārzā”, taču virsmāsa uzstājīgi piedāvāja individuālo kremēšanu. Nākamajā dienā viņa ienāca palātā un lietišķi jautāja, ko esmu izlēmusi. kad atkārtoju, ka izvēlos kremēšanu kopā ar citiem mirušajiem bērniem, viņa man pagrūda priekšā lapu, kurā bija jāparakstās, ka es atsakos no mirušā bērna. Nebija neviena, kurš man paskaidrotu, ka bērniņš tiks reģistrēts Iedzīvotāju reģistrā, viņam tiks piešķirts personas kods un ir iespēja arī ierakstīt vārdu. To virsmāsa man nepaskaidroja, jo attieksme bija, it kā es atteiktos no sava bērna. Vēlāk uzzināju, ka bērnam vārdu varu reģistrēt, taču tad man jādodas no vienas iestādes uz otru un noteiktā laika termiņā tas jāizdara - personīgi. Tomēr tajā situācijā, kādā es atrados, es ne fiziski, ne emocionāli nespēju šīs formalitātes izpildīt. Vairāk par savām tiesībām pašai uzzināt liedza tas, ka tajā laikā man nebija telefons ar internetu. Vienīgā iespēja kaut ko uzzināt bija palūdzot informāciju sameklēt vecākiem vai draugiem.

Slimnīcā mani apciemoja tuva draudzene, kura pirms 4 gadiem bija zaudējusi meitiņu pēc stafilokoka infekcijas. Viņa man ieteica aprunāties ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas kapelāni Leldi Titavu. Saruna ar kapelāni Leldi man ļoti palīdzēja, taču tik un tā es nespēju tikt galā ar zaudējuma sāpēm, kas laikam ejot tikai pieauga. Pēc iznākšanas no slimnīcas Skype sazinājos ar lektori un konsultanti Lauru Denleri, kura kādreiz arī bija zaudējusi bērniņu līdzīgā grūtniecības periodā un arī tieši pirms Ziemassvētkiem. Viņa man deva praktiskus padomus par to, kā sievietes ķermenis jūtas pēc dzemdībām, kā hormoni ietekmē sajūtas, kā arī sniedza citus vērtīgus padomus un mierinājumu. Ik pēc laika ar Lauru sazinājāmies, tas kalpoja kā atskaites punkts tam, ka es pildu viņas padomus, lai sev palīdzētu.

Taču, kā jau minēju, zaudējuma sāpes tikai pieauga, tāpēc es tvēros meklēt palīdzību, kur vien varēju iedomāties. Taču viss sagruva brīdī, kad uzzināju ekspertīzes slēdzienu, ka mana meitiņa bija pilnīgi vesela, taču bija noticis placentas infarkts, tāpēc placenta pēdējās 4 nedēļas nebija augusi, bet gan atmira.

Te ir jāatkāpjas mazliet pagātnē. Ar bērniņa tēti iepazināmies vasaras plaukumā. Iemīlēšanās, skaisti solījumi un nākotnes plāni. Mans draugs vēlējās bērniņu, tāpēc par meitiņas pieteikšanos visa radu saime Ungārijā priecājās. Taču pēc neilga brīža attiecībās radās sarežģījumi (sarakstoties, jo es atrados Latvijā, bet bērniņa tētis Ungārijā) un vīrietis ātri vien “pazuda”. Palika daudz neizrunātu un nesaprastu lietu, par ko es padalījos ar darba kolēģēm. Viens no ieteikumiem bija aizbraukt uz Ungāriju un izrunāties. Tieši pirms paredzētā lidojuma bija otrā trimestra skrīnings. Par lidošanu un gaidāmo sarunu padalījos ar ginekoloģi, kura veica apskati un ar ginekoloģi, kuras uzraudzībā es biju. Ārstes apgalvoja, ka no lidošanas bērniņam nekas slikts manā puncī nevar atgadīties. Teicu, ka saruna ar bērniņa tēvu, iespējams, nebūs mierīga. Mana ginekoloģe teica: “Brauc, bet man negribētos, ka tu piedzīvotu emocionālo šoku.”

Pirms lidojuma jau biju pārdomājusi, ka nevēlos satraukumu un runāt ar bērniņa tēti, taču tā kā biļete nopirkta, varētu satikt viņa vecākus, kuri vienmēr par mani ļoti rūpējās manas ciemošanās laikā Ungārijā. Tomēr mans nodoms neīstenojās. Es satiku bērniņa tēti, taču viņa izturēšanās bija pārsteidzoši agresīva. Apņemšanās neuztraukties bija vējā, bet sirds kāpa pa muti laukā un ļoti gribējās dzert ūdeni. Acīmredzot, tajā brīdī bija noticis placentas infarkts.

Tātad, kad uzzināju, kāpēc mana meitiņa nomira, mani sāka žņaugt ne tikai bērniņa zaudējuma sāpes, bet arī mocīt liela vainas sajūta, kas ar katru brīdi tikai pieauga. Es meklēju palīdzību - vērsos pie vairākām ezotēriķēm, runājos ar cilvēkiem, kam ir bijusi bērniņa zaudēšanas pieredze, lasīju portāla Cālis grupu “Eņģelīšu māmiņas”. Kāda paziņa ieteica apmeklēt cigun. Taču visas šīs darbošanās bija mazefektīvas. Jutos arvien sliktāk un biju zaudējusi dzīves prieku, jebkādas cerības, ka notikušo spēšu sev piedot.

Sarunā ar kādu radinieci, uzzināju, ka viņas vedekla arī zaudējusi bērniņu, taču viņa bija saņēmusi palīdzību Krīzes grūtniecības centrā. Nekavējoties pieteicos uz konsultāciju. Sapratu, ka visas citas iespējas sev palīdzēt esmu izsmēlusi un pilnīgā uzticībā un paļāvībā devos uz konsultāciju. Jau pēc pirmās konsultācijas es sajutu, ka esmu nokļuvusi pareizajā vietā. Šeit man nestāstīja par to, ka bērniņa dvēselīte no tā cieš, ka es viņu neatlaižu, vai arī, ka katram ir sava karma utt. Tāpat man neteica, ka ir pagājis pietiekoši ilgs laiks un jau pietiek bēdāties vai, ka jau drīz pieteiksies cits bērniņš (ar precīzām norādēm - rudenī, dvīnīši utt.). Nosauktās lietas ir tas, ko es saņēmu citās konsultācijās. Krīzes grūtniecības centrā mani iepazīstināja ar 10 soļu programmu “Ceļojums”. Konsultantes vadībā man bija jāveic dažādi uzdevumi un mājasdarbi, kas ļāva ieskatīties sevī dziļāk, izprast savas sajūtas un beigu beigās izkāpt laukā no ciešanu bedres. Protams, tas nenotika vienā dienā, tas bija ilgstošs process.

Atskatoties uz šo posmu, jāatzīst, ka apbrīnoju savas pavadones šajā ceļojumā pacietību un profesionalitāti, ar kādu viņa nodevās šim darbam. Ir pagājuši 2 gadi, kopš iepazinos ar bērniņa tēti un viens gads, kopš uzsāku konsultācijas Krīzes grūtniecības centrā. Nekas no ezotēriķu teiktā nav piepildījies - es neesmu kļuvusi par dvīnīšu mammu, kā arī šobrīd neesmu izveidojusi jaunas attiecības, taču atskatoties uz sevi pirms diviem gadiem, varu teikt, ka šobrīd manā dzīvē ir vairāk drošības sajūtas un dzīvesprieka nekā pirms šī smagā pārbaudījuma. Protams, ka es katru dienu atceros savu bērniņu, taču vairāk nav tā izmisuma un sāpju, kā tad, kad viņu zaudēju.

Grūtniecība, kas sākotnēji nebija krīzes grūtniecība, par tādu kļuva vēlāk. Man nebija domu, ka es nevēlos bērniņu vai, ka bērniņš būtu traucēklis, taču bērniņa tēva noraidījums man sāpēja. Visvairāk sāpēja tas, ka bērniņš neaugs pilnvērtīgā ģimenē. Negaidīti, tomēr mana grūtniecība bija kļuvusi par krīzes grūtniecību. Pēc tam, kad biju saņēmusi palīdzību Krīzes grūtniecības centrā, sapratu, ka, ja man būtu bijusi informācija par šādu konsultāciju centru pirms tam, tad varbūt būtu izdevies bērniņu saglabāt. Tāpēc es ļoti augsti vērtēju to, ka ir šāds Krīzes grūtniecības centrs un vēlos, lai informācija par to nonāktu pie cik vien iespējams vairāk cilvēku. Varbūt, kādā grūtā brīdī sieviete zinās, kur vērsties, lai rastu izeju no savu problēmu mudžekļa. Tāpat, cerams, šī informācija par šādu konsultāciju iespējām nonāks pie ginekologiem un viņi varēs nosūtīt sievietes uz konsultāciju Krīzes grūtniecības centrā.